Pirmās Signālvēlēšanas Latvijā ir aizvadītas, 16 un 17 gadus veci jaunieši ir signālizējuši savu izvēli – kāda tā bijusi, cik spēcīga un kas nepieciešams, lai šis signāls kļūtu spēcīgāks, diskutēja Dace Melbārde, Izglītības un zinātnes ministre, Žaneta Ozoliņa, politoloģe, Latvijas Universitāte Politikas zinātnes nodaļas profesore, Inta Lase, starptautiska vēlēšanu novērošanas eksperte, Marta Rībele, pedagogs, Signālvēlēšanu domnīcas moderatore Rīga, Kārlis Zikmanis, Signālvēlēšanu rīkotājs Jelgavas pilsēta, moderēja sarunu Andris Gobiņš, Eiropas Kustība Latvijā prezidents.
Diskusijā par pirmo Signalvēlēšanu rezultātiem tika izgaismotas vairākas būtiskas atziņas un izaicinājumi, kas saistīti ar jauniešu politisko līdzdalību un pilsonisko izglītību.
🔹Kārlis Zikmanis no Jelgavas, kurš organizēja balsošanu trīs pilsētas skolās, īpaši akcentēja pamatzināšanu trūkumu jauniešu vidū. Viņaprāt, ir jākoncentrējas uz ieguldījumu kritiskās domāšanas attīstībā un spēju analizēt informāciju – tas ir pamats, bez kura vēlēšanas kļūst par formalitāti, nevis apzinātu izvēli.
🔹Vēlēšanu eksperte Inta Lase uzsvēra, ka Signalvēlēšanas ir lielisks veids, kā jauniešiem praktiski izmēģināt savu roku tiešajā demokrātijā. Tomēr, pēc viņas domām, joprojām sabiedrībā trūkst izpratnes par to, ka jaunietis ir līdzvērtīgs sabiedrības loceklis, kam pieder balss un izvēle. Viņa norādīja, ka bailes runāt par vēlēšanām skolā un piesardzība no iespējamas aģitācijas ir pārspīlētas – ir skaidra robeža starp izglītošanu un politisko ietekmēšanu. Patiesībā problēma slēpjas nevis jauniešos, bet pieaugušo nevēlēšanās dzirdēt viņu balsi.
🔹Dace Melbārde, Izglītības un zinātnes ministre, savukārt norādīja, ka problēmas sakne ir dziļāka – Signalvēlēšanas ir tikai redzamā daļa. Demokrātiskā līdzdalība prasa sistemātisku darbu – izglītības sistēmai un nozarei kopumā ir jāsagatavo jaunietis ne tikai vēlēšanu dienai, bet dzīvei demokrātiskā iekārtā. Viņa uzsvēra nepieciešamību stiprināt dialogu starp jauniešiem un lēmumpieņēmējiem, pieminot Nacionālā jaunatnes dialoga potenciālu kā vienu no iespējamiem instrumentiem.
🔹 Politikas skolotāja Marta Rībele piekrita par dialoga trūkumu un atzina, ka skolotāju vadītās nodarbības vien ir par maz. Pilsoniskās izglītības apjoms mācību programmās esot pārāk niecīgs, lai jaunietis spētu gūt pilnvērtīgu priekšstatu par procesiem, kuros viņam būtu jāiesaistās. Viņa uzsvēra, cik būtiski ir publiskot vēlēšanu rezultātus laikā, kad jaunietis vēl ir aktīvi iesaistīts – piemēram, vēlēšanu nedēļā –, jo tikai tad viņš spēj noķert momentu, būt procesā un sekot līdzi arī tālāk, piemēram, debatēm. Viņasprāt, nākotnē būtu vēlama vēl ciešāka pietuvināšanās īstajam vēlēšanu procesam, iespējams, pat organizējot klātienes vēlēšanas skolā. Tajā pašā laikā viņa atzina, ka digitālā vide klasē ir būtisks izaicinājums, ko nevar ignorēt.
🔹 Žanete Ozoliņa piekrita par abpusēja dialoga nozīmi un pauda, ka jauniešiem ir jāsāk apzināties – politika nav kaut kas svešs vai atrauts no viņu ikdienas. Runājot par vēlēšanu rezultātiem, viņa teica, ka tie nav pārsteigums – skolas attieksme un iesaiste skaidri atspoguļojas arī balsojumā. Vienlaikus viņu priecēja tendence, ka vietējās politiskās partijas kļūst redzamākas jauniešu izvēlēs, un ka nacionālā līmeņa partijas nav masveidā svītrotas, kas liecina par augošu izpratni.
Diskusija apliecināja, ka Signalvēlēšanas ir tikai viens posms plašākā līdzdalības ceļā. Lai gan projekts ir svarīgs solis, tas vien nav pietiekams – daudz lielāks darbs jāiegulda pirms tam, lai rezultāts nebūtu vien ilustrācija, bet liecība par nobriedušu pilsonisku apziņu.
